※ TDA TEIKSMA
Visu sezonu cītīgi strādājām, mēģinājām un gatavojāmies, un beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis – naktī no piektdienas uz sestdienu visi kopā kāpām autobusā, lai mērotu garo ceļu uz Liepāju un piedalītos II Jauniešu deju svētkos.
Liepājā ieradāmies agri no rīta, un jau pavisam drīz pirmie kāpām uz laukuma, uzsākot garo, bet emocijām piepildīto dienu. Jāsaka godīgi – smaids no sejām nepazuda ne mirkli, sākot no pirmā soļa Liepājā līdz pat atgriešanās brīdim mājās. Šos svētkus bijām ļoti gaidījuši, un to varēja redzēt ne tikai mūsu pulciņa dejotāju acīs, bet arī visapkārt – citu dejotāju, draugu un skatītāju sejās.
Protams, nogurums ik pa laikam lika par sevi manīt, tomēr pietika atkal uzkāpt uz laukuma, lai viss nogurums pazustu un enerģija atgrieztos ar jaunu sparu. Katrs uznāciens, katra deja un katrs mirklis kopā deva sajūtu, ka esam daļa no kaut kā patiesi liela un īpaša.
Un īpašs lepnums šajos svētkos mums bija arī par to, ka TDA “Teiksma” mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis bija viens no svētku virsvadītājiem. Tas radīja ne tikai nelielu atbildības sajūtu dejot īpaši labi Jāņa priekšā, bet arī patiesu lepnumu, apzinoties, ka “tas tur, virsvadītāju tribīnē” ir mūsējais. Šādos brīžos īpaši izjūtams, cik cieša un vienota ir mūsu dejotāju saime.
Pirms koncerta sākuma sajūtas bija patiesi līdzīgas Dziesmu un deju svētkiem – visapkārt valdīja kustība, satraukums un pacilātība. Kolektīvu skrējieni uz laukumu un no tā, citu dejotāju uzmundrinājumi, “iedod pieci” pirms uznāciena, laukuma koordinatoru steiga un joki – tas viss kopā radīja ļoti siltu un dzīvu atmosfēru. Varēja just, ka pēc šādiem mirkļiem bijām noilgojušies mēs visi.
Un pats koncerts… Tas tik bija kaut kas! Mūsu emocijas saplūda ar skatītāju sajūsmu, mirdzošajām acīm un skaļajiem aplausiem, radot atmosfēru, kurā negribējās ne nokāpt no skatuves pēc dejas, ne arī piedzīvot koncerta beigas. Katrs mirklis uz laukuma bija piepildīts ar patiesu prieku un aizrautību – tieši šo izjūtu dēļ mēs to darām!
Kad šķita, ka pēdējā deja jau nodejota un sirdī pamazām iezogas neliels skumju brīdis par svētku noslēgumu, skatītāji pieprasīja atkārtot J. Purviņa “Sasala jūrīna”. Un, ja skatītāji prasa – tad jādara! Turklāt ar vislielāko prieku. Tieši šīs atkārtotās dejas laikā īpaši spilgti varēja redzēt dejotāju acīs to īsto svētku sajūtu – siltus skatienus, smaidus un patiesu prieku būt kopā uz laukuma, jo no satraukuma vairs nebija ne miņas.
Bija patiesi liels prieks un gods būt daļai no šī notikuma, izjust svētku atmosfēru, stāvēt uz laukuma kopā ar tik daudziem dejotājiem un vēlreiz pārliecināties, cik spēcīga un dzīva ir mūsu deju tradīcija. Tie ir mirkļi, kurus gribas paturēt atmiņā vēl ilgi un piedzīvot atkal un atkal.
Vēl jāpiebilst, ka arī laiks Liepājā mūs patiesi lutināja – saules netrūka visas dienas garumā. Dienas beigās pat bija grūti saprast, vai sārtums sejās no emocijām un prieka vai tomēr no tās saulītes. Domāju, ka nebiju vienīgais, kuram saules klātbūtne par sevi atgādināja vēl arī vairākas nākamās dienas! Bet katrs nedaudz sāpīgākais sejas žests ļāva atcerēties tās sajūtas, ko tikko bijām piedzīvojuši visi kopā Liepājā!
Ir lieliski, ka Jauniešu deju svētku rīkošana ir atkal atgriezusies – ceram, ka pēc kāda laika jau atkal varēsim sākt gaidīt brīdi, kad pienāks šie svētki. Bet, ja godīgi, domāju, ka nav jau variantu – bija vienkārši fantastiski!
Dinārs
Foto: Jānis Romanovskis, Agris Klestrovs, rietumi.lv, liepajniekiem.lv, rekurzeme.lv
